Viens no Maestro, arhitekta Modra Ģelža pēdējiem veikumiem - privātmāja Rīgā, Mežaparkā. Tā ieņem īpašu vietu Meistara dzīvē, jo tā kļuva par priekšpēdējo darbu arhitekta paša autorizētajā darbu sarakstā. "Patiesa forma. Tīrs stils. Modris Ģelzis. Arhitekts" – šāds virsraksts izvēlēts Jāņa Lejnieka grāmatai par izcilo arhitektu Modri Ģelzi. Interesanti, ka viens no arhitekta pēdējiem veikumiem savrupmāju segmentā – ģimenes savrupmāja Mežaparkā – ir tieši tāda, kā šajā grāmatā raksturots paša Ģelža profesionālais pašportrets. Tā ir ģimenes māja, kur pievērsta uzmanība vissīkākajai detaļai, gan vizuālajā, gan funkcionālajā aspektā, bet vienlaicīgi tajā nav itin nekā lieka un nams kalpo par izcilu piemēru, kā skandināviskās stila līnijas, kas arhitektam bija īpaši tuvas, padarīt tīrākas, pašpietiekamākas un par spīti visa modernā mainīgumam – klasiski fundamentālas. Iespējams, tieši tīro līniju un formu iespaidā, māja laika gaitā nav zaudējusi ne kripatu savas vērtības un funkcionalitātes. Interjera galvenais akcents ir centrālā mēbele - pusloka formas skapis, kura stiklotā vitrīna pirmajā stāvā aptver ēkas kodolu, kurā ierīkota sauna. Mazās telpas, kā tualete un duša, organiski kārtojas ap šo fokusa punktu, lielajām telpām - dzīvojamajai istabai un virtuvei - atstājot ārējo perimetru ar plašajām stiklotajām virsmām. Kāpnes ir otrais loks, kas apvij šo cilindru un ved uz otro stāvu pretim saulei, ko dod virsgaisma jumtā. Otrā stāva halle organizēta kā mazs amfiteātris, kas kāpņu loka izvērsumā iesaista ieejas trīs guļamistabās ar garderobes telpu katrai un plašu kopējo higiēnas telpu. Ar amfiteātri telpas turpinās ārā, izejot uz vizuāli labi atvērto jumta dārzu. Funkcionāla arhitektūra ir tehnoloģiska. To parāda virtuve, kas bloķēta ar veļas telpu, bet pēdējo ar otrā stāvā izvietoto higiēnas telpu savieno iebūvēta lūka tiešai veļas padevei. Bīdāmās durvis nodala dzīvojamo istabu no virtuves, bet vienlaikus savieno abas telpas. Savā pēdējā savrupmājā Ģelzis turpināja no

Dettagli immobile